Nocirst un aizmest: vēlreiz par
veģetatīvo distoniju
(LA, 2012.g.)
Iepriekšējā blogā es rakstīju par to, kā apkārtējie izturas cilvēkiem ar veģetatīvo distoniju un kā palīdzēt, ja kādam sākusies panikas lēkme. Šoreiz – vairāk par to, kā cilvēki ar veģetatīvo distoniju var mēģināt palīdzēt paši sev.
Kāda mana kliente* reiz, kad mēs runājām par viņas samērā sarežģītajām attiecībām ar apkārtējo pasauli, dusmīgi iesaucās – man visas tās jūtas un sajūtas ir līdz kaklam! Es gribētu tās vienkārši nocirst nost un aizmest prom! Un dzīvot laimīgi!
Tā kā niansētas jūtas un sajūtas atšķir mūs no citām dzīvām būtnēm, ideja tikt vaļā no jūtām pirmajā brīdī varētu šķist pārsteidzīga, taču aiz veģetatīvās distonijas daudzajiem un dažādajiem simptomiem (nācies dzirdēt ne tikai par sirdsklauvēm, galvas reiboņiem, svīšanu un visa ķermeņa trīcēšanu, bet arī par „vates” kājām, zvanīšanu ausīs, savādām, vārdos neaprakstāmām sajūtām galvā, krūtīs un citās ķermeņa daļās) – aiz visiem šiem simptomiem bieži slēpjas mokošas un tikko izturamas jūtas un emocijas – bailes, dusmas, greizsirdība, naids, kauns un vainas apziņa. Tā kā visbiežāk šīs izjūtas radījusi pieredze ar ļoti tuviem cilvēkiem, piemēram, ar vecākiem, brāļiem, māsām vai partneriem, mēs dažkārt izvēlamies par to nedomāt un nepatīkamās emocijas atbīdīt tālāk. Taču, lai cik ātri skrietu, no sevis neaizbēgsi, un savas jūtas un emocijas nāksies vien ņemt sev līdzi. Turklāt tumšie kambari, kur slēpjamās izjūtas noglabātas, prasa lielu enerģiju, lai tiktu izveidoti un uzturēti, un galu galā sāk pieprasīt arī spēku, kas nepieciešams ikdienas dzīvošanai. Un rodas jautājums, vai tiešām šie noslēpumu kambari ir tā vērti, lai tiem tērētu savu vērtīgo enerģiju.
Ko tad darīt, ja organisms vairs nespēj šos tumšos jūtu kambarus uzturēt un sāk dumpoties, sūtot trauksmes signālus? Ja nav iespējas apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu, var vispirms aprunāties ar sevi – piemēram, katru dienu veicot nelielas piezīmes par notikušo un uzdodot sev jautājumus. Par ko īsti es raizējos? No kā baidos? Kas uztraucošs ar mani pēdējā laikā ir noticis? Kas man neļauj dienā veiksmīgi strādāt, bet naktīs gulēt? Pat ja šķiet, ka nav jēgas sev to jautāt, jo nav ne jausmas, ko atbildēt, zemapziņa tiek iedarbināta un nereti dod atbildi visnegaidītākajā brīdī. Veicot piezīmes, cilvēks pamazām sāk ieraudzīt saikni starp notiekošo, savām emocijām un baiļu lēkmēm.
Bet nereti notiek tā, kā minēju sākumā – daudzi cilvēki izvēlas „nocirst” savas emocijas, visbiežāk dusmas, un arī bēgt no savām bailēm. Taču no tām aizbēgt nav iespējams. Visas jūtas un emocijas, gribam to vai nē, mēs nesam sev līdzi – apzināti vai neapzināti. Un, skatoties tām tieši acīs, nevis izvairoties, parasti izrādās, ka tās nav nemaz tik briesmīgas un, izdzīvojot tiklab dusmas, kā bailes, nereti pārņem dziļš atvieglojums un arī izbrīns – no kā gan es baidījos? Bet jāatceras, ka bailes no bailēm nereti ir vislielākās!
Cilvēkiem, kuri cieš no veģetatīvās distonijas, ir svarīgi attīstīt sevī novērošanas prasmes. Ja bijusi panikas lēkme, pēc tās pāriešanas vērts atcerēties, kas notika īsi pirms tās, visas dienas garumā vai iepriekšējā dienā, un padomāt, vai tas neatgādina kaut ko pazīstamu. Nereti panikas lēkmi izsauc jauns notikums, kas atvedina atmiņā sen notikušo un it kā aizmirsto. Un ķermeņa trīcēšana var signalizēt arī par apspiestām dusmām.
Raksta sākumā minētā kliente regulāri piedzīvoja panikas lēkmes, kad devās uz citu pilsētu apciemot savu mammu. Nepalīdzēja pat zāles – tuvojoties pilsētas robežai, viņa juta, ka sāk viscaur trīcēt. Reiz viņa autobusā viņa redzēja jaunu māti ar meiteni klēpī. Māte visu ceļu skarbi apsauca bērnu un visbeidzot skaļi sacīja, ka tādu muļķi gan neviens neprecēs. Toreiz mana kliente piedzīvoja sevišķi spēcīgu panikas lēkmi, bet, kad es jautāju, vai šis notikums viņai kaut ko atgādina, viņa neko nevarēja atcerēties.
Apmēram pēc mēneša viņai atmiņā bija uznirusi epizode no bērnības, kad viņa bija jutusies ļoti apkaunota. Mājas viesībās, kurās kliente dziedāja ciemiņiem un sajauca dziesmas vārdus, viņas mamma skaļi, līdzīgi kā meitenītes māte autobusā, bija paziņojusi – tu esi tik stulba, ka tevi neviens neprecēs! Turklāt to dzirdēja zēns, kurš meitenei patika. Toreiz mana kliente vēlējās, kaut ielūstu grīda un viņa iekristu pagrabā, kur viņu neviens neredzētu, un pati no šīs domas nobijās. Kā pieaudzis cilvēks viņa spontāni atzina, ka ilgi ir dusmojusies uz savu māti (jo kritikas no viņas puses bijis daudz), baidījusies no jauna publiska apkaunojuma un katru reizi, braucot māti apciemot, izjutusi tik spēcīgas dusmas, uz kurām ķermeniski reaģēja ar trīcēšanu. Kad es pēc šīs sarunas pajautāju, vai viņa joprojām grib savas jūtas un izjūtas nocirst un aizmest projām, mana kliente pasmaidīja un teica: „Man nebija ne jausmas, ka tās atcerēties, vēlreiz izjust un galu galā saprast ir tāds atvieglojums!”
*Visi mani klienti, kuru izteicienus es šoreiz vai kādā citā reizē citēju vai arī aprakstu viņu dzīves situācijas, ir devuši piekrišanu, ka es, nenosaucot viņu vārdus un uzvārdus, varu izmantot šo informāciju rakstos vai intervijās.